Sniegpulkstenīši un pienpulkstenītes
Guna Rukšāne, zemnieku saimniecībā “Jaunrūjas”
Pirmās pavasara vēsmas gaisā jau vējoja februāra sākumā, taču… nekā nebūs līdz nesāks spīdēt saulīte. Parasti martā, lai arī mūsmājās pie dienvidu sienas pienpulkstenīšu pudurī balti ziedu pumpuri jau februārī tā vien gaida īsto brīdi, lai uzmirdzētu visiem par lielu prieku. Savulaik, apmeklējot Skotiju februārī, vērojām arī sniegpulkstenīšu izstādi, bet pirms tam kādas muižas parkā piedalījāmies sniegpulksteņu medībās. Izrādās nemaz nav jābrauc uz Turciju, Krimu vai Karpatiem, lai meklētu kādu neparastāku ziediņu – to tad izraktu, pavairotu un iespējams ieceltu šķirnes statusā. Viss vecais parks un caurtekošās upītes krasti bija noklāti ar baltajiem pavasara vēstnešiem.
Lielbritānijā aizrautība ar sniegpulkstenītēm sākās 19. gs. vidū, kad no savvaļas baltie ziediņi nonāca bagātnieku dārzos. Daļa sakneņu ieradās kopā ar kareivjiem, kas atgriezās no Krimas kara, daļu no zemes izplēsa Nīderlandes sīpolpuķu tirgotāji, kuri labi maksāja turku vācējiem. Kaislības ap sniegbaltajiem ziediņiem tolaik daudz neatšķīrās no mūsdienām. Retākie sīpoli maksāja gandrīz tikpat, cik vienkāršs cilvēks varēja nopelnīt mēnesī.
Arī šodien retumi maksā vairākus simtus mārciņu. Tā Nīderlandē atrastās sniegpulkstenītes ar zaļām ziedlapiņām ‘Green Tear’ sīpolu var iegādāties par 250 britu mārciņām, bet šķirne ‘Elizabeth Harrison’ dzeltenā sniegpulkstenītes forma no Skotijas Ebay izsolē tika pārdota par 725 mārciņām. Katru gadu Lielbritānijā februārī notiek neskaitāmi šovi un sniegpulkstenītēm veltīti pasākumi, bet viens no lielākajiem galantofīlu pasākumiem notiek Vācijā, februāra pēdējās dienās. Aizraušanās ar sniegpulkstenītēm mūsdienās ir novedusi pie tā, ka tās aizsargā CITIES konvencija, kas radīta īpaši apdraudētu dzīvnieku un augu aizsardzībai pasaulē.
Latvijā sniegpukstenīši nav kļuvuši par tik plaša mēroga dārza bēgļiem, lai gan esmu redzējusi vecās kapsētās un muižu parku nostūros uzziedam savvaļā arī sniegpulktenītes un pienpulkstenītes. Varbūt pie vainas ir pārliekā lapu kasīšanas mānija, kuras rezultātā visas barības vielas, ko koks varētu izmantot sev un pavasara puķītēm, tiek labākajā gadījumā kompostētas, bet sliktākajā dedzinātas. Te jāuzteic Cēsu pilsēta, kurā ar saistošajiem noteikumiem ir aizliegts dedzināt lapas un citus atkritumus. Toties manā Pārgaujas novadā pavasara un rudens sakopšanās ugunskuri kūp nepārtraukti. Cik daudz izcila mēslojuma pārvēršas par pelnu saujiņu. Taču sniegpulkstenīši, vizbulītes, cīrulīši, scillas un citas pavasara puķītes aug tīrā lapu trūdā.
Pavisam pasaulē ir 20 savvaļas sniegpulkstenīšu sugu, bet to kultivētās formas un šķirnes pārsniedz 2,5 tūkstošus. Latvijā dārzos visvairāk audzētās ir sniegbaltā sniegpulkstenīte (Galanthus nivalis) un krokainā sniegpulkstenīte (Galanthus plicatus), kas ir robustāka, ar lielākiem ziediem. Viena no lielākajām sniegpulkstenītēm, kas savvaļā aug Kaukāza kalnos, ir platlapu sniegpulkstenīte (Galanthus platyphyllus). Tā ir viena no retajām sniegpulkstenītēm, kas labi aug arī pilnā saules apgaismojumā.
Arī sniegpulkstenītes nosaukuma Galanthus izcelsme meklējama Grieķijā un tas nozīmē pienbalta puķe. To savulaik aprakstījis Homērs („Odiseja”), kā augu, kas var būt bīstams mirstīgajiem, bet spēja pasargāt Odiseju no burves Kirkes zintīm. Šodien ir zināms, ka vielas, ko satur sniegpulkstenītes, nelielās devās var palīdzēt Alcheimera slimības ārstēšanā agrīnajā stadijā, tā ir arī vairāku kosmētisko krēmu sastāvā.
Iespējams, ka par sniegpulkstenītes ārstnieciskajām īpašībām viduslaikos zināja arī mūki. Tas izskaidrotu lielās sniegpulkstenīšu audzes pie senākajiem klosteriem un baznīcām. Eiropā pavasaris iestājas daudz ātrāk un sniegpulkstenītes rotāja baznīcu februāra pirmajā svētdienā – Sveču dienā. Nav grūti iedomāties cik ļoti sniegbaltie ziediņi atdzīvināja svētkus drūmajās pelēkajās februāra dienās, ienesot gaišumu telpās.
Sena kristiešu leģenda vēsta, ka brīdi, kad Ieva un Ādams tika izdzīti no Paradīzes, bija tik nejauks laiks, ka sniegputenī zeme ar debesīm griezās kopā. Brīdī, kad Ieva jau bija zaudējusi jebkādas cerības, enģeļi apžēlojās par viņu un dažas no sniegpārsliņām pārvērta par sniepulkstenītēm, kas nu kļuva par cerību simbolu.
Tomēr sniegpulkstenītes ir diezgan cimperlīgas pārstādot. Vislabāk tās pavairot var sadalot cerus pēc noziedēšanas un uzreiz iestādot trūdvielām bagātā zemē, vieglā ēnā. Daži autori uzskata, ka jāpārstāda pēc tam, kad lapas novīst. It kā loģiski, bet mūsu audzētavas pieredze rāda, ka labāks pārstādīšanai tomēr ir zaļo lapu periods, ne sīpoliņu. Protams, tirgotājiem ērtāks ir otrais variants.
Pie slimībām jāpiemin pelēkā puve, kas var pārņemt sniegpulkstenītes mūsu mitrajos pavasaros pārāk blīvā zemē. Tā ir sēņu slimība un, ieraugot pelēkas pūkas uz kātiņiem, cers jāizrok un jāsadedzina. Otrs naidnieks jaukajiem ziediņiem ir lielā un mazā narcišu ziedmuša, kura gan izlido maijā, kad sniegpulkstenīši jau ir noziedējuši, taču vieglās smilts augsnēs tai atrast un iedēt oliņas nav problēmu. Pasargāt var jebkura veida mulča. Arī pērnās lapas tā pati mulča vien ir.
